Macaron

Šis nebūs recepšu blogs. Pēc manas pārliecības, jebkura recepte ir jau publicēta internetā, tādēļ neredzu jēgu tās pārrakstīt. Tāpat, kā nepērku vairs pavārgrāmatas un gastronomijai veltītus žurnālus - lai man piedod nu jau "nelaiķa" "Labu Apetīti" kolektīvs, bet lielu daļu smalko kūku recepšu sastapu internetā ar tām pašām fotogrāfijām. Un maz ticams, ka tās tika pārpublicētas no Latvijas žurnāla... Pie tam apgalvošu, ka reti kura recepte garantē gala rezultāta atbilstību iedomātajam izstrādājumam uz bildītes. Un ne jau tāpēc, ka būtu kļūdaina, bet tāpēc, ka ar knifiņiem, kādi ir gandrīz katrā receptē, neviens "neuzbāžas", tie ir "jāatkož" pašam, gatavojot vēl un vēl, vai gala beigās meklējot citu recepti. Bet kad beidzot esi panācis cerēto, gandarījums ir iztērētā laika vērts.
Kādu brīdi atpakaļ, saklausījusies un beidzot pagaršojusi, meitas no Briseles vestos, smalkos un bezdievīgi dārgos franču cepumus(vai kūciņas?) dažādās krāsās - divas mandeļu bezē pusītes starp kurām ir pildījums, ar it kā prasti sovjetisko nosaukumu "makarons" (Macaron), nolēmu, ka tur taču nav nekā tāāda....Papētījusi internetā no kā smalkais brīnums sastāv, nolēmu noslaucīt frančiem degunu un cept tik augšā. Mani pat nedarīja uzmanīgu tas, ka amerikāņu blogere(ar grādu kodolfizikā) ziedoja savu atvaļinājumu un veselu mēnesi, katru dienu cepa makaronus(nabaga ģimene), lai saprastu, kur ir tā "sāls". Ar olbaltumu tiekos ne jau pirmo reizi, tāpēc pārāk nesatraucos un par lielu izbrīnu, manējie macarons neko daudz neatšķīrās no receptes bildītē redzamajiem smukuļiem!

Ieskatam: īstam macaron ir jābūt tieši tādam, jo savādāk tas ir tikai parasts bezē cepums!

Foto no: http://ej.uz/makarons
Ļoti apmierināta sagaidīju mājiniekus, dodot nepārprotamus mājienus par savu ģenialitāti un pārspīlēto macaron smalkumu un cenu.
Manam Frančukam pēc pāris dienām bija vārda diena un es pilnīgā pārliecībā, ka protu,protu, apsolījos visus pārsteigt ar franču brīnumiem. Liels bija mans sarūgtinājums, kad ne pirmā - citronu, ne otrā - kafijas, ne trešā - šokolādes makaronu porcija(katrā divas paplātes), ne tuvu neatbilda savam statusam! It kā viss bija ok, tikai pietrūka tās smukās "mežģīņu" maliņas apakšā(ko google tulkotājs sauc par "kāju")! Lieki piebilst, ka viesi ēda ar gardu muti(un mēs paši vēl nedēļu pēc tam), jo biju pacentusies cepiena "nepareizumu" kompensēt ar vēl negaršotiem limončello un kafijas pildījumiem un par laimi apziņa, ka makaroni nav īsti macaron, kremta tikai man pašai. Mani vajāja divi jautājumi - kā man tas izdevās pirmo reizi un kapēc tikai to vienu reizi, jo visu darīju it kā tāpat. Atbildes meklējot paviesojos n- tajās lapās, arī rūdītās makaronu cepējas fiziķes blogā. Viņai veicās, uz beigām jau atklātā tekstā sūdzējās, ka vairs pie labākās gribas nespēj izcept nepareizus macaron, pat, lai nobildētu kādiem tiem nāv jābūt. Šī nu vienreiz bija reize, kad nožēloju, ka neesmu nenofotogrāfējusi savus "bezkājainos" pseido makaronus, varētu viņai laipni piedāvāt, pateicībā par neskaitāmās lapās izklāstīto pieredzi. Bruņojusies ar jaunām atklāsmēm sajutos varoša un... atkal nekā, kaut gan ievēroju visus top secret, ieskaitot olbaltuma turēšanu istabas t° divas dienas, pūdrcukura jaukšanu blenderī, cītīgi attaukojot putojamo bļodu un miksera lāpstiņas un pat nopērkot silikona paklājiņus cepšanai. "Kājas" nebija...
Nu kādu laiciņu izvairos no domas par makaroniem, bet visiem iesaku pamēģināt! To sajūtu, kad tu skaties, kā viņi krāsnī piebriest un veidojas(vai arī neveidojas)par īstiem macarons, var salīdzināt ar saviļņojumu, kāds pārņem skatoties uz krāsnī ievietotiem ekleriem - zemapziņā tāda neliela nedrošība ir vienmēr un tas atvieglojums, kad tie beidzot uzpūšas...liek justies kā uzvarētājai :)
Iemetīšu linku:
http://ej.uz/macaron