Čebureki

Palielīšos - vakardienas veikums :)

Šis pastāsts gan nebūs par kūkām, bet tuvu tam.

Piesnigušo ielu dēļ uz Rīgu ar mašīnu cenšos nebraukt jau no pērnā gada, atliek vilciens un šajā sakarā neizbēgami jāiet cauri stacijas ēkai, kurā ik pa brīdim kārdinoši smaržo pēc čeburekiem. Man garšo un ar šo it kā vienkāršo pīrāgu saistās patīkamas atmiņas no dažādiem manas dzīves posmiem. Piemēram, kad ar vīru gadus 25. atpakaļ Krimā, visas 10 dienas, katru rītu gājām uz pilsētiņas tirgu, lai paņemtu porciju čeburekus(tajā bija 6 gabali), kurus tur pat gardu muti notiesājām. Vai vasaras piecas Mežaparkā, kad maniem tā laika audzēkņiem notika sacensības Ķīšezerā, uz gājēju ielas atradās čebureku kioskiņš un mums bija vesels rituāls - mājup braucot notiesāt pa karstam un sulīgam čeburekam!
Nu jā, bet stacijas čebureku tomēr pirkt neuzdrošinājos, tā folklora par kaķu gaļu, dziļi zemapziņā tomēr ir aizķērusies(nez kādēļ, bet šī doma man uzpeld tikai saistībā ar stacijas čeburekiem), tāpēc nolēmu: cepšu pati! Par laimi krievu valoda man ir tikpat kā dzimtā, google translate palīgā nav jāņem, tāpēc droši metos interneta dzīlēs čebureku receptes meklējumos un apjuku... mīklas recepte kurai manuprāt vajadzēja būt konstantai, katram bija savādāka. Atlasījusi manuprāt labāko, kura kaut kādā tur gadā, pat bijusi publicēta avīzē "Molodoi Komsomolec" un kurā daļu miltu bija jāplaucē(lai būtu gaisīgi), kurā bija eļļa(lai būtu pūslīši) un šņabis(lai būtu kraukšķīgi). Tika minēts, ka mīklai jābūt ļoti stingrai,bet elastīgai un tā pāris stundas jāpatur ledusskapī. Darot visu kā teikts, mīkla sanāca cieta kā akmens, kaut gan uz savu galvu pielēju vēl ārpus kārtas ūdens šļuku. Kad pēc stundām divām mēģināju rullēt neko daudz elastīgāka tā nebija kļuvusi, bet es tomēr pamanījos mīklas pikucīšus dabūt pietiekami plānus(man tā likās). Tā kā daži eksperti apgalvoja, ka var cept arī uz pannas, eļļas taupības nolūkos nolēmu izmantot mazo plāno vok (no Rimi akcijas). Pirmie divi momentā palika tumši brūni, bet gaļa iekšā bija pajēla un neskatoties uz miltu plaucēšanu, eļļu un šņabi, tie galīgi neatgādināja tos kārdinošos, sulīgi burbuļainos Mežaparka čeburekus, jo bija sausi, pacieti un bez pūslīšiem. Samazināju liesmu, bet tad t° acīmredzami bija par zemu, jo panna izrādījās par plānu, lai noturētu vienmērīgu t°. Beigās jau piešāvāmies un galu galā bija ēdami, bet tie nebija īstie!!! Nolēmu neatkāpties un nākamajā dienā ķēros internetam pie ragiem ar jaunu sparu. Loģiski domājot, diez vai tādā čeburečnajā, kāds plaucē miltus un liek pie mīklas šņabi, viss noteikti ir krietni vienkāršāk. Bet...arī nākamā recepte nedeva cerēto rezultātu, kaut gan šņabi tomēr pielēju, bet lieku ūdeni gan ne. Šoreiz cepu eļļu netaupot, lielajā čuguna vokpannā un tie sanāca pat ļoti khm... labi, bet tomēr nebija īstie - nebija ne pūslīšu, ne maigas plānas mīklas kārtiņas! Taisnības labad jāsaka, ka cepu vēl reizes trīs, katreiz izmēģinot citu variantu, mīklu taisot gan cietāku, gan mīkstāku, bet īstais čebureks kā nesanāca, tā nesanāca. Kādas pāris nedēļas likos mierā un vakar, it kā starp citu, atkal palūrēju čebureku lapās. Pilnīgi nejauši, caur kādu linku, man atvērās blogs, kurā inteliģenta paskata un arī pēc valodas, kungs - pavārs profesionālis, prezentēja sava drauga, īstena Fergānas pavāra un čebureku guru, recepti. Jēēē! Un ar uzskatāmām bildēm! Pats smieklīgākais, ka mīkla sastāv tikai no miltiem, ūdens un sāls! Un sanāk cieta kā akmens, es pat nespēju samīcīt visu viendabīgu, jo gabaliņi vienkārši nelipa kopā! Bet biju nolēmusi no receptes neatkāpties ne soli, tāpēc saspaidīju kā varēju un tādu arī ietinu pārtikas plēvē. Bet pēc pāris stundām(5.) tā bija mīksta, viendabīga, neparasti maiga(pieskaroties, nez kāpēc atgādināja delfīna ādu, kuru gan nekad neesmu taustījusi) un elastīga, un jau tajā brīdī es sapratu - IR! Sekojot kompetentā interneta kunga ieteikumam, turpmāko procesu veicām divatā, es rullēju un veidoju, vīrs šiverēja gar vok! Čebureki, čebureki tiešām sanāca tieši tādi, kādus tos atceros - sulīgi, ar neskaitāmiem pūslīšiem un kraukšķigu maliņu!
Šo kauju es biju uzvarējusi! ēst apstājāmies tikai pēc trešā!
Secinājumi: viss ģeniālais ir vienkāršs un katrā darbiņā vajag drusku veiksmes!
Jā, uzzināju, ka šis vārds radies no tjurku valodas vārda "çüberek"(čaiberek), kas nozīmē "jēlais pīrādziņš"!