Tarte Tropézienne

Pāris gadus atpakaļ, oktobra beigās, apvienojot lietderīgo ar patīkamo(aizvedām un atstājām meitu "sailkoučā", Francijas pilsētiņā Les Embiez), pavadījām skaistas 5. dienas, izbraucot un izbaudot Francijas Rivjēru, lēnām un ar baudu izstaigājot skaistās piekrastes pilsētas un pilsētiņas, un protams izgaršojot franču virtuves gardumus. Jāsaka, Nicā, zivju tirdziņā pirktās un viesnīcas gultā, pašrocīgi vērtas vaļā un ar no koka noplūkta citrona sulu slacītas austeres, man likās krietni garšīgākas, kā tās, ko pasniedza uz smalka šķīvja, kādā krodziņā Antibās. Gabals Tarte Tropézienne bija tas, ko neapēstu nepalaidu garām ne dienu. Tur to var nopirkt visās boulangerie, un vienmēr tā bija izcili svaiga un garšīga. Latvijā stipri līdzīgs izstrādājums ir "Staburadzes" "Mandeļu kūka" un tā pati, vecā labā "Tējas maizīte"(restorānā "Rīga" tās bija izcilas), bet Vācijā savukārt šī kūka saucas "Bienenstich", tikai tām atšķirībā no "Tropeziennes" virsa pārklāta ar mandeļu(tējas maizītei ar zemesriekstu) un cukura glazūru.
Bet... man sagribējās Tarte Tropézienne un kā izrādījās, arī šai kūkai ir savs stāsts: Poļu izcelsmes maizniekam Alexandre Micka St. Tropezas de la Mairie laukumā bija sava maiznīca. 1955. gadā, kad Rožē Vadims St.Tropezā sāka savas filmas "Un dievs radīja sievieti" uzņemšanu, šis maiznieks tika nolīgts apgādāt filmēšanās grupu ar svaigām maizītēm. Vislielākie panākumi bija kūkai Tarte, kuru sevišķi iecienīja un katru dienu pasūtīja, tolaik vēl nevienam nezināmā aktrise Bridžita Bardo. Tieši viņa ieteica maizniekam nomainīt neko neizsakošo Tarte uz “la tarte Tropézienne” un gala beigās, pateicoties Bridžitai Bordo, šī kūka kļuva par vienu no St.Tropezas simboliem.
Izrādījās, ka Tarte Tropézienne receptūrās valda apbrīnojama vienprātība, "Brioshe" mīkla, no kuras tiek cepta kūka, laikam ir sava veida kanons, atšķiras tika krēma varianti. Kad cepu iepriekšējo reizi, kūkai izlietoju visu mīklu un rezultātā sanāca milzīga "plātsmaize", ko trim cilvēkiem pievārēt bija pagrūti, tāpēc šoreiz izrullēju tikai pusi, bet no otras izcepu brioshe(sanāca 5).
Jāsaka, ka Francijas bulanžērijās netiku manījusi tādas apaļas un ar cukura graudiņiem nobērtas "tropeziennes" kādas piedāvā interneta versijas, tās bija cepamās plāts izmērā, apkaisītas ar pūdercukuru un vidū krēmu divu pirkstu biezumā.

Gribējās ātrāk pagaršot, sagriezu vēl siltu, krēms tek ārā :)
Mans secinājums, ļoti labi iederētos(un varbūt pat būtu garšīgāks) vārītais krēms ko lieku "Napoleonā".
http://ej.uz/Tropezienne